Gruzija, Kutaisi, 4. dienas, apraksts labam garastāvoklim. 1.daļa

Kā jau ikvienam ceļotājam, kurš dzirdējis vārdu “Gruzija”, ir priekšstats par gruzīņu viesmīlību un dabas skaistumu un ēdieniem ar dīvainiem nosaukumiem kā khinkaļi, hačapuri un citi neizrunājami nosaukumi. Protams, viņš alkst tur nokļūt un redzēt ar savām acīm tos brīnumus.

Pateicoties Wizzair nepieklājīgi zemajām cenām, tiekām pie biļetēm februāra beigās, ar domu tikt vaļā no Latvijas ziemas apskāvieniem. Pēc četru stundu lidojuma nonākam svaigā Kutaisi lidostā, pirmie vārdi pēc robežu šķērsošanas formalitēm ir uzstājīga un neatlaidīga balss “taxi, taxi taxi”, kura vēl izmisīgi cenšas mūs pavadīt lidostā, ar nocietinātu sejas izteiksmi ignorējam balss īpašnieku un dodamies meklēt sabiedrisko transportu. Izrādās , ka šeit nav 21. gadsimts, interneta dzīlēs noskatītais Georgian Bus, kuram būtu jānogādā pasažieri uz Kutaisi centru, laipni atšuj, priekš tam ir taxi, viņu maršuts ir tikai Tbilisi vai Batumi.

Nu neko, tiek samainīti pirmie gruzīņu lari un dodamies ārpus lidostas, kur, protams, tiek piedāvāts pakalpojums ar komfortablu auto par 50 lari nogādāt mūs Kutaisi centrā. Nākas pieņemt, komfortabls auto izrādas nenosakāma vecuma minivens, kurš diez vai maz zina vārdu “komforts” un vai maz atceras savu ražošanas gadu, bet tas netraucē nogādāt mūs pilsētas centrā ar norādi, ka naktsmītnes adrese atrodas tepat netālu, ar nelielu maldīšanos, ”mātesvārdu” un navigācijas palīdzību nokļūstam Booking noskatītā naktsmītnē, ar privātu virtuvi un vannas istabu, ar iekļautām brokastīm (kā vēlāk izrādījās, virtuve un vannas istaba bija privāta, bet ne mūsu izpratnē, mums bija tikai privāta istaba).

Mēs tiekam laipni sagaidīti ar gruzīņu tēju, meduskūku un vietējo čaču. Pateicamies par cienastu un nolemjam, ka ir pienācis īstais brīdis izbaudīt Gruzijas šarmu. Šarms sākās ar trošu tramvaja vagoniņu, kurš par nelielām naudiņam pāri upei uzceļ augšā uz pakalnu ar skatu uz pilsētu un nokļūstam vietējā atrakciju parkā, neizturam, jāpārbauda vai mašīnītes brauc tikpat ātri, kā tad, kad zāle bij zaļāka. Mašīnītes, protams, ir jauki, bet nepaēdis cilvēks nav laimīgs cilvēks, tamdēļ dodamies uz tuvāko kafe “ Argo”pie galdiņa ar skatu uz upi. Ar dziļu pārliecību, ka šovakar nekas nevar būt labāks par gruzīņu šašliku un alu. Pēc nelielas gaidīšanas tiekam pie bļodiņas karsta šašlika, bet kā izrādās, šašliks taču ir “pliks”, nav pierasto latvju kartupelīšu, nedz salātiņu, nedz maizes gabaliņa. Toties tiekam vietēja suņa uzmanības centrā, viņš ar noturīgu skatu vēro katru šašlika gabaliņa kustību, viņa neatlaidīgais skats, protams, vainagojas ar panākumiem, suns gan šeit nebija vienīgais, vēl viens, prihvatizējis padibeni no krēsla ,saldi atdusējās uz tā, vēl kāds “apkalpoja” nākamo galdiņu.

Šeit neliels iestarpinājums par suņiem, govīm, cūkām un citiem radījumiem un arī par ceļiem. Kā teica mūsu pavadonis, uz ceļa ir demokrātija, tur atrodas visi, kas grib atrasties, respektīvi, ja uz ceļa guļ aizmidzis suns, tad viņš drīkst to darīt un ir jāapbrauc (bet suņu tur ir daudz), uz ceļiem vazājas cūkas, jo viņas to grib. Govis, viņas var mierīgi gremojot niecīgo barību, apdomāt savu dzīves stāstu, stāvot uz ceļa vai uz atdalošās zaļās joslas uz vietējā autobāņa, nerunājot par cilvēkiem, kuri iet pa ceļu, lai gan blakus ir trotuārs, protams, uz ceļa ir arī autotransports, sākot ar aizvēsturiska paskata padomju auto, gan mūsdienīgiem auto, ar stūri gan labajā pusē, gan kreisajā, tāpat uzkrītoši daudzi auto ir bez bamperiem. Demokrātija.

Turpinājums sekos....

Mazs video par Kutaisi: https://www.youtube.com/watch?v=7m8e8BZWPaw