Gruzija, Kutaisi, 4 dienas, apraksts labam garastāvoklim, 3.daļa

Trešā diena, pēc mūsu uzstājīgās vēlmes, lai aizved (nu ne jau uz Slīteres siliem) uz kādu jauku dabas apskates objektu, namatēvs-šoferis neapjuka un teica- būs!, 200 lari un varam doties. Līkop un dodamies!

Ievadā bija klosteri “Gelati”, “Motsameta”, smuki, seni, vēsturiski, daudz pavadoņa informācijas, tik visa palika klosteros. Turpinājumā bija ceļš uz kalnu pāreju, apbraucot govis, cūkas, izbraucot cauri ogļraču ciematam, bet beidzās ar fiasko, jo priekšā bij policijas auto un pāreja bija slēgta.

Nekas, šoferis zinot citu ceļu, izvadājot cauri vietējā kolorīta ciematiem, mēs nonākam vietā ar nosaukumu” Sairme”, vietējo minerālūdeņu avotos. Ar plašu žestu, ka šeit mēs varam staigāt tik ilgi, cik gribam, šoferītis iekārtojās saldi nosnausties mašīnā. Pārvarējuši nelielu apjukumu, jo atrasties sniega kupenu vidū un ieraut kādu graķīti minerālūdeņa ar neko neizsakošiem ķīmiskiem elementiem, nebija mūsu plānos, dodamies labāk uz vietējo beķereju pēc kafijas tases, lai gan arī šeit mūs gaidīja pārsteigums- pasūtot kafiju ar pienu, tiekam pie piena ar kafijas piedevu, bet vismaz kruasāni kompensēja šo dīvainību.

Turpinājumā bija atpaļceļš caur ciematu ciematiem, gar pamestām mājām, padomju laika celtņu atliekām, atkritumu kaudzēm, gar bijušo Kolhidas rūpnīcu, ar stāstiem “reiz bija”. Pa vidu neliela pauze pie “aromātiska’” minerālūdens geizerīša vannas lauka vidū pilnu ar cilvēkiem. Brauciena beigās gan tāda vilšanās pēcgarša, tāds” postpadsoc” laiku kokteilis caur mašīnas logu.

Šis vakars tika ziedots kebabnīcai "Bikentia", šeit ir “atstrādāta”” ēdienkarte, vairāk nekā 60 gadus pasniedz tikai vietējo kebabu ar alu vai limonādi, respektīvi, dabon porciju kurā ir divi gaļas izstrādājumi vietējā mērcē un čupa maizes, tas tiek ielikts vēderā pie stāvvgaldiņiem. Bet bija ēdami un baudāmi, varam rekomendēt.

Būs nobeigums...

Mazs video par Kutaisi: https://www.youtube.com/watch?v=7m8e8BZWPaw