Rysy. Slovākija.

Uzmundrinošs stāsts gājējiem uz Rysy virsotni.

Zvana modinātājs, kurš stulbenis viņu uzlicis tik agri. Ir tikai četri no rīta, vēl pat nav rīts, vēl tikai sāk aust gaisma un mēģini nu dabūt vaļā acu plakstiņus, ja tie tikko ir aizvērti. Un nafig vilkties uz kaut kādu stulbu kalna virsotni, ja nāk miegs. Šeit nepalīdz mierinājums par skaistu pārgājienu uz pirmo lielāko kalna virsotni savā dzīvē, jo zini, ka tā pilnīgi noteikti nav taisnība, vilksies mēli izkāris un vakarā paspert lieku solīti būs pasaules traģēdija.

Nu labi, izveļamies no busa, mēģinām sistematizēt domas, tā, paika, dzeramais, jakas, lietus apmetņi, ai, ko nu nesīs, viņi ir smagi, zinām taču, ka katrs mazs grams pārgājiena beigās pārvēršas par lielu kilogramu, ir taču lietus plēves.

Neliela atkāpe. Pārnakšņojuši esam ‘’Pod Novým Štrbským Plesom’’, bezmaksas nelielā civilizēta stāvvietā ar WC. Vārds “bezmaksas’’ tik ļoti silda sirdi (it īpaši, kad esi novazājies pa pasauli gandrīz četras nedēļas un uz naudu diez kāpēc neattiecas nezūdamības likums, tieši otrādi, viņa dilst ģeometriskā progresijā), ka nolemjam doties no šejienes uz Rysy, jo Google saka, ka līdz Štrbské Pleso nieka 10-15 min ar kājām un no turienes kas tur ko neaiziet.

Jā, par mūsu statusu kalnā kāpšanā, esam jau nākamā līmenī aiz diletantiem, tas ir, esam iesācēji, jo mums jau ir nūjas, tiesa, viens komplekts uz diviem, bet nekas, iztiekam, un ir botas, mazliet labākas par ielas apaviem, tās gan katram savas. Nu labi, kontā ir arī kāda izieta taka Tatros.

Beidzot ķermenis ir nostādīts vertikālā stāvoklī, pulkstenis gandrīz pieci no rīta, degunam tiek  norādīts virziens uz Štrbské Pleso un diena var sākties. Google nav samuldējusi, līdz ciematam tiekam ātri un tikpat ātri uzkaramies atrast ceļu tālāk. Esam naivā pārliecībā, ka ciematā taču būs liela karte, ka no šejienes visi ceļi ved Rysy virsotni (droši vien ir, bet ne tur kur esam mēs). Ha!, ir tikai reklāmas plakāti un agrs rīts ar tukšām autostāvvietām.

Ja savs IQ ir tik pieticīgs, ka nespēj atrast pareizo ceļu, tad jāatrod cita, gudrāka IQ, kurš parādīs pareizo ceļu dzīvē, tas ir, uz Rysy. Nostrādā!, pēc pāris minūtēm parādās neliela cilvēka grupiņa, visas pazīmes liecina, ka viņi zina kurp dodas. Ļoti neitrāli iekārtojamies aiz viņiem, kas to būtu domājis, bet viņi tiešām aizved līdz pirmajai norādei. No šejienes nieka četrarpus stundas līdz virsotnei, vienīgā cerība, ka to ir mērījis kāds, kurš ir vilcies lēnāk par mums. Varam taču sevi mierināt.

Mēģinām atrunāt sevi no šā pasākuma, kamēr vēl nav par vēlu, neizdodas. Varonīgi sākam iet. Klasika: mežs, akmeņaina taka, tālumā vīd kalni un daži gājēji, neinteresanti. Tiekam līdz nākamai norādei, sarkani marķētā taka pārvēršas par zili marķētu un ir gana daudz cilvēku, kuri ieradušies pa asfaltēto ceļu, tik mēs, nez kāpēc izlienam no meža. Virziens skaidrs, uz hatu (patversmi) 2250 m augstumā un tad jau tālāk redzēs. Pa ceļam vilinoši piedāvājumi uznest līdz hatai kādu alus mučeli vai kartupeļu maisu, bet saprotam, ka nav vērts ar tādiem sīkumiem krāmēties, mūsu pēcpuses ir daudz smagākas par to alus mucu, galvenais, dabūt tās augšā. Atkal kārtējā norāde, takas marķējums nomainās atpakaļ uz sarkano. Turpinām ceļu, pa to laiku takā saradušies ļoti daudz gājēju, visticamāk mūsu temps tikai nedaudz lielāks par bruņurupuču tempu, jo pārējie sāk mūs apdzīt. Lai nezaudētu pašcieņu, mēģinām kustēties ātrāk, īsti nesanāk, bet par laimi pašcieņa ātri atduras pie ķēžu posma, jo šeit ir neliels sastrēgums. Nepadodamies. Uzvelkam arī sevi augšā. Paliek vēss un parādās nepatīkams vējelis un no somām tiek izvilktas jakas. Turpinām ceļu, temps nokrities, nu jau bruņurupuču ātrumā, mierinām sevi ar domu, ka līdz hatai nav tālu, mēs to varam, mēs ko, nīkuļi?, un vispār, dzīve esot skaista. Nepalīdz. Galīgi nepalīdz. Palīdz skats uz hatu, viņa jau redzama, vēl mazliet un ieveļamies iekšā. Pirmais solis pēc tējas, pēc lielas apdauzītas krūzes ar hatas tēju. Malks tējas un dzīve tomēr ir skaista, vēl viens malks un varam padomāt par ceļa turpināšanu līdz virsotnei. Un vispār, nav jau kur steigties, varam vēl vienu tējas krūzi paņemt, virsotne nekur nepazudīs.

Ak jā, WC. Tik vienas minūtes gājiena attālumā no hatas, bet skats no WC būdiņas fantastisks, sēdi un izbaudi Tatru kalnu ainavas caur panorāmas logu. Cik ta nu ilgi baudīsi, jāiet tālāk. Koka dēlītis skopi vēsta, ka līdz virsotnei atlikušas 45 min, ticam, savācam pēdējās spēka atliekas un uzņemam kursu uz virsotni.

Diez kāpēc šeit zīme, ka nevar turpināt ceļu ar augstpapēžu kurpēm, acīmredzot ir pamatots iemesls, droši vien, daudzi  to ir mēģinājuši. Taka caur akmeņiem virzās uz augšu. Šeit jau ir blīva satiksme, vieni mēģina atrast ceļu lejup, otri pretēji, uz augšu. Lēni velkamies uz augšu, labi, ka redzams galamērķis, tiesa, līdz tam vēl vesela mūžība. Mūžība tomēr nav tik tālu. Esam sasnieguši virsotni.

Atrasties virsotnē un teikt, ka te pat ābolam nav kur nokrist, laikam mazliet ir dīvaini. Visu virsotni apsēduši gājēji, tiešajā nozīmē. Atrodam spraugu ikoniskam foto ar papīra lapiņu ‘’ Rysy 2499 m’’. Eiforija beidzas, realitāte atsvaidzina dzīvi, esam uz parasta klints gabala un mūs gaida apnicīgs atpakaļceļš. Dodamies atpakaļ, cenšoties noturēt līdzsvaru uz akmeņiem, pagaidām izdodas, bet jūtam jaunas problēmas, kaut kur kaut kas dudina, ir pamatotas aizdomas, ka būs ziepes, nu ne tādas ziepes, bet negaiss. Pieliekam soli, tiekam līdz hatai, nolemjam šo grūto dzīves brīdi pārlaist šeit.

Atrasties hatā, skatīties pa logu kā ārā plosās negaiss ar krusu ir patīkami, bet vēl patīkamāk ir līdzjūtīgi skatīties uz slapjajiem gājējiem, kuri mēģina iespraukties hatas pārpildītajās telpās. Eh, kā viņiem neiet. Negaiss pierimst, turpinām atpakaļceļu, pēc negaisa ūdenskritumi palikuši lielāki, plūst pāri takai, cenšamies izlaipot ar sausām kājām, izdodas, atkal sabiezējums pie ķēžu posma, daudziem nokļūt atpakaļ neiet nemaz tik viegli. Tiekam pāri, turpinām, manām, ka īstās ziepes tik tagad būs. Negaiss draudīgi un spītīgi nāk atpakaļ.

Jūtam, ka esam tanī vietā, ko franči smalki sauc par ‘’dibuā’’, jo lietus apmetņi palikuši mašīnā, ir tikai parodiskas lietus plēves. Saprotam, ka tagad neiet mums. Samierināmies ar likteni, ļaujamies lietus un krusas masāžai, ir redzētas patīkamākas SPA procedūras, esam viscaur slapji. Sajūta kā varoņiem, jo vairs nav ko zaudēt. Mēģinām turpināt ceļu, takas vairs nav, ir tikai ūdenskritumi un lielas peļķes, atrodam tanī visā ko pozitīvu. Labi, ka esam izlijuši, nebūs jādomā, kā to visu šķērsot ar sausām kājām. Izbrienam pēdējo ūdens dīķi un nokļūstam civilizācijā, tas ir, uz asfalta, no tā mierinājums mazs, līdz mašīnai vēl spītīgi tālu. Savādi, bet šeit spīd saule, esam ko tādu jau aizmirsuši, no asfalta prieka maz, tas nebeidzas un iet ar līkumiem. Ķeramies pie pēdējā salmiņa, pie domas, ka visi ceļi reiz beidzas, izrādās laba ideja, jo ieraugām pazīstamas vietas, kas redzētas agri no rīta. Tagad ir stimuls pielikt soli, bet solis nepieliekas. Tiekam līdz busam. Busa slieksnis izrādās dīvaini augsts, no rīta pilnīgi noteikti tāds nebija, nekas, vinnējam arī to. Pulkstenis ir gandrīz seši vakarā. Finišs.

P.S. Nolemjam paaugstināt savu reitingu, tagad esam profesionāli iesācēji, mums ir pirmā virsotne, maza, bet ir. :)